DZEJA DZĪVO!
Septembrī Rīgā un citviet Latvijā ir tradicionālo Dzejas dienu laiks, kad daudzveidīgos pasākumos tiekas dzejnieki un dzejas cienītāji. Dzejas dienu pasākumu devīze šogad ir „Dzeja dzīvo!”, bet Ojāra Vācieša muzejā noslēguma pasākuma “Atvērt nevar aizvērt” kulminācijā tika pasniegtas Dzejas dienu balvas.
Septembrī Dagdas vidusskolas skolēni devās dzejas ceļojumā literatūras stundās, izzinot Dzejas dienu vēsturi un turpinot aizsākto tradīciju – piedzīvot, sajust, saklausīt latviešu autoru daiļrades daudzveidīgās šķautnes.
Skolēni izteiksmīgi lasīja dzejoļus, ilustrēja, runāja par aktuālo, kas satrauc vai iepriecina sabiedrību, un paši rakstīja jaunrades darbus. Septembra nogalē dzejas lasījumi būs dzirdami arī skolas radiofonā.
Paldies skolēniem un latviešu valodas un literatūras skolotājām par radošajām aktivitātēm.
DZEJA patiešām DZĪVO!
Kas ir upe?
Dzejas dienu lasījumus mēs, 11.a klases skolēni, pavadījām Narūtas upītes krastā. Mēs lasījām latviešu autoru dzejoļus, kuros minēts vārds „UPE”, un meklējām atbildes uz jautājumu, kas ir upe. Varbūt mūsu izvēlētie dzejoļi bija veltījums Narūtai?
Skolotāja Aina Slesare lasīja lietuviešu rakstnieces Monikas Vaicenavičienes grāmatas „Kas ir upe?” fragmentus, lai apjaustu, ka upe var ikvienu nomierināt, biedēt, iedvesmot, savienot vietas, laikus un cilvēkus. UPE ir pavediens, ceļojums, mājas, dzīvības spēks, mīkla, atmiņa, dzelme, atspulgs, ceļš, Okeāns... „Viss pasaules ūdens plūst garā, bezgalīgā upē, vienā kopīgā straumē. Kas līkumu līkumiem stiepjas cauri jūrām, ezeriem, gruntsūdeņiem, mākoņiem un dzīvajiem organismiem. Tas pats ūdens plūst ikvienā kokā, kukainī, zivī. Ikvienā asinsvadā. Tevī un manī. Ikvienā upē.”
11.a klases skolēnu atziņas:
Amālija: “Stāvot Narūtas krastā, kur siltā vēja plūsma dzen upes straumīti, es jūtos droša un mierīga, piederīga dabai. Mierīgajā upes tecējumā redzu savas dvēseles atspulgu.”
Alvis: “Man upe dod iespēju labi atpūsties, izjust mieru un baudīt dabas skaņas.”
Raivis: “Vai jūti, kā maigais skāriens ūdenim tevi padara možāku? Upe dāvā emocijas un brīvību.”
Andris: “Upe nekad nav viena, tai blakus ir cilvēki, dzīvnieki, putni, zivis.”
Reinis: “Upes tecējumu var salīdzināt ar cilvēka raksturu, jo straume tāpat kā cilvēks mēdz būt strauja, brāzmaini agresīva un drosmīga, bet aiz nākamā līkuma tā ir mierīga, līgana un draudzīga.”
Ksenija G: “Narūta ir mana upīte, tek pavisam tuvu manām mājām. Ikdienas gaitās jāieklausās tās stāstā par dzīvi un dzīvību.”
Anželika: “Es stāvēju uz tiltiņa un lasīju dzejoli par upi, zem manis mierīgi tecēja Narūta, apkārt smaržoja rudens.”
Agnese: “Ja ne upe, tad kas mani atbrīvos no smagām domām, uztraukuma, rūpēm? Upe man dod sirdsmieru.”
Laura: “Es domāju par mīlas upi, kura manā sirdī ir mūžīga.”
Ksenija B.: “Upe līdzīga laikam, var būt strauja un ātra, mierīga un klusa, taču savā ritējumā nekad negriežas atpakaļ. Tā ir kā tilts starp pagātni un nākotni, bet vidū ir cilvēks, vienmēr būdams tagadnē.”
Anna: “Pavadot laiku pie upes, varu apdomāt dzīvē notiekošo un saprast, kas tajā jāmaina.”
Paldies, Narūta, ka tu esi!
Dzejas dienu notikumus un pārdomas apkopoja Aina Slesare, latviešu valodas un literatūras skolotāja.